Lidijas stāsts

Lidijas stāsts

“Klausījās arī kāda dievbijīga sieviete, vārdā Lidija, viņa bija purpura pārdevēja no Tiatīras pilsētas. Viņai Kungs atvēra sirdi uzklausīt Pāvila vārdus. Kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa aicināja: “Ja jūs uzskatāt, ka esmu Kungam uzticīga, tad nāciet manā namā un palieciet.” Un viņai izdevās mūs pierunāt.” (Apd. 16:14-15)

Klausījās arī kāda meitene, vārdā Lidija, apmēram divpadsmit gadus veca skolniece no Latvijas. Viņai Kungs atvēra sirdi uzklausīt vārdus, ko viņa ik svētdienas dzirdēja baznīcā.

– Seko man! – aicināja Jēzus.

Lidija bija zemnieku bērns. Sekot Jēzum – ar visām govīm? Neiespējami. Kad pamalē savelkas negaiss un siens jāvāc šķūnī, es nevaru visu pamest un iet. Pat ja tas ir Jēzus, kas aicina.

– Nu, tad atstāj savas govis. Gani manas avis, – sacīja Jēzus.

– Saprotu,  – teica Lidija. – Arī tava raža ir jāsaved šķūnī… Arī tev ir maz strādnieku… Labi. Es iešu.

Lidija sāka čakli mācīties – angļu un latīņu valodu, mākslas un kultūras vēsturi, un daudz ko citu, kas var noderēt ganot Kunga avis. Beidzot viņa ķērās pie teoloģijas studijām.

– Ko tad tu darīsi izstudējusi teoloģiju?

– Ganīšu Kunga avis.

– Bet tu taču esi sieviete!

– Nu un? Jēzus teica, lai es ganot. Tās taču ir viņa avis, gan jau viņš zina.

– Vai tad tu neesi dzirdējusi, ko Pāvils saka? Sievietes nedrīkst baznīcā atvērt muti.

Lidija bija zemnieku bērns, viņai bija nepieciešama skaidrība. Tā nu viņa uzmeklēja Pāvilu un vaicāja:

– Vai tu tiešām domā, ka es nevaru būt mācītāja, tikai tāpēc ka esmu sieviete?

– Apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc Radītāja tēla. Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos – Kristus, – teica Pāvils.

Lidija atviegloti nopūtās un ķērās pie teoloģijas studijām.

– Ko tu darīsi ar teoloģisko izglītību? – viņai vaicāja studiju biedri.

– Kļūšu par mācītāju. Jēzus aicināja, un Pāvilam arī nav nekas pretī.

– Bet sievietēm tas taču nav atļauts!

– Kāpēc ne?

– Tā taču rakstīts Bībelē. Dievs nevienu sievieti nav aicinājis par mācītāju.

– Bet vai tad Dievs nav brīvs aicināt, kuru Viņš grib?

– Protams, dažiem uzdevumiem Dievs aicina arī sievietes. Taču Bībelē nav lasāms ne par vienu sievieti mācītāju. Tu taču vari darīt tik daudz ko citu. Kāpēc tu gribi tieši to vienu, ko Dievs neatļauj?

Noskumusi Lidija devās prom un ķērās pie darba. Viņa slauca govis un stādīja puķes, mierināja ļaudis un rakstīja grāmatas. Viņa mācīja un tirgoja, dziedāja un dejoja, un pielika roku pie ikviena darba, kas gaidīja darītāju. Viņa strādāja te un tur, kur viņai kāds deva darbu. Nekas, – viņa teica, – ja Dievs gribēs, lai es kļūstu par mācītāju, viņš atradīs arī veidu, kā to panākt.

Kādu dienu viņu kāds aicināja palīgā.

– Kas tas par darbu? – Lidija vaicāja.

– Ganīt avis.

Tā kaut kur plašajā pasaulē Lidija kļuva par mācītāju. Tas bija brīnišķīgi. Viņa mīlēja savu darbu un savas avis. Šad un tad viņa satika savus bijušos kolēģus. Ar dažiem viņai vēl izdevās pārmīt kādu vārdu, daži, viņu ieraugot, novērsa skatu. Arī Lidija īsti nezināja, ko viņiem teikt.

– Kādēļ gan man par to vajadzētu raizēties, – viņa spītīgi teica, – tas taču vairs nav mans stāsts.

Vienīgi sapņos viņa atkal un atkal redzēja savus brāļus, kuri sargāja savu baznīcu kanceles, un savas māsas, kuras mācīja, mierināja un stiprināja ļaudis puspamestās vietās, un darīja darbus, no kuriem viņu brāļi novērsās. Vien pieciestas, ne atzītas.

Cik ilgi vēl?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s